6 stundas. Tik ilgs laiks vajadzīgs, lai ar vilcieniem nokļūtu no Liepājas līdz Jēkabpilij. Tik ilgs laiks nepieciešams, lai septiņas reizes sev pārjautātu - ko es īsti tagad daru un kam tas vajadzīgs? Tik ilgs laiks nepieciešams, lai nokoncetrētos, pārlasītu pierakstus, vēlreiz pārbaudītu, vai cietumā sagatavoti visi materiāli, vai mani šodien vispār kāds gaida. Un kā vēl gaida! Jēkabpils cietuma Resocializācijas daļas darbiniece Marija silti sagaida un pavada cauri visām pārbaudēm. Mēs kopīgi sagaidām puišu grupu, ar kuru uzsākam biblioterapijas nodarbību ciklu. Uzreiz puišus mierinu, ka šī nebūs nekāda terapija, bet kopīgi skatīsimies, kā daiļliteratūra var palīdzēt apskatīt dažādus mums svarīgus jautājums. Puiši no pirmās minūtes iesaistījās, un man bija skaidrs - šī būs laba sadarbība! Žēl tikai, ka cietumos ir diezgan nabadzīgs grāmatu klāsts un iespējas tikt pie aktuālas, saistošas, bagātīgas daiļliteratūras, ir diezgan limitējošas. Tomēr atkal paldies Marijai, uz priekšu tomēr tiekam. Iepazināmies ar katra lasīšanas paradumiem, dalījāmies pārdomās, par ko ir Andra Kalnozola grāmata "Kalendārs mani sauc", jo tās būs grāmata, par ko runāsim vēl vairākus mēnešus. Otrajai grupai piedāvāju radošās rakstniecības nodarbību, un, kas forši, viņi atsaucīgi uz to arī parakstījās. Un rakstīja. Un līmēja, un radīja. Ar abām grupām tikos arī nākamajā dienā, turpinājām būvēt savstarpējo uzticību un tekstus.
Atpakaļceļā biju nogurusi un pārdomu pilna. Kādēļ ar šiem puišiem jāstrādā ieslodzījumā - kā varētu panākt, ka lielākais darbs tiek veikts, pirms viņi izdara noziegumu, panākot, ka noziegums nemaz netiek izdarīts? Cik milzīga atšķirība ir starp Liepājas cietumā mītošajiem, kuriem ir ļoti minimālas iespējas atstāt kameru un satikt citus, un starp Jēkabpils cietuma iemītniekiem, kuri var ikdienā vairāk izskustēties, komunicēt ar citiem. Jēkabpils puiši nevelta laiku savstarpējām čalām, viņi daudz ātrāk nokoncentrējas, ir klātesošāki, gatavi kaut kam jaunam. Un vēl kāds jautājums - kur galu galā ir vietējie brīvprātīgie? Man tā ir forša izaugsme, bet skaidrs, ka no Liepājas uz Jēkabpili pārāk bieži nevaru aizbraukt. Kā aizsniegties līdz sabiedrībai brīvībā un pateikt - viņi visi nāks ārā. Viņi visi arī ir mēs. Un mēs varam ietekmēt to, kādi viņi nāk - izolēti, neticīgi savām spējām iejusties un tam, ka sabiedrībā kāds viņus būtu gatavs arī pieņemt. Vai spējīgi komunicēt, ticoši labajam, gatavi augt un mainīties. Utopija? Varbūt. Bet es labāk ieguldu enerģiju utopijas ceļa būvēšanā, nevis nosodījuma un neticības mūrī.